Neļauj pagātnei NOTEIKT nākotni!

Atceros vel tos laikus, kad gāju skolā un nesapratu, priekškam ir vajadzīga matemātika… Atceros domādams, kur gan man dzīvē noderē “X” atrašana piemērā  X+3-7/y+x-5+10. Mani vecāki darbā nerēķināja šādus piemērus, filmās es neredzēju, ka kāds kādreiz darbā rēķinātu cik ir “X”, tamdēļ es baigi neiedziļinājos un atzīmes arī bija atbilstošas… 12. klases eksāmenu pabeidzu ar “C” līmeni, kas priekš manīm bija diezgan labi. Pēc vidusskola gāju uz Rīgas Tehnisko Universitāti, lai kļūtu par ceļa būves inžinieru, varbūt ne pats prātīgākais lēmums, ņemot vērā mans attiecības ar skaitļiem… :))

Pirmajā augstākās matemātikas stundā bija pārbaudes darbs, kurš bija nepieciešams, lai pārbaudītu vai mūsu zināšanas atbilst augstskolas vidējam standartam… Šajā pārbaudes darbā es dabūju “1” un automātiski tiku nosūtīts uz obligātajām konsultācijām. Izcils sākums!

Nākamos 5 mēnešus matemātiku mācījos, kā vēl nekad, stundā, mājās, konsultācijās… Beidzot likās, ka es saprotu, ko es daru. 1. Semestra beigās, ejot uz eksāmenu, jutos labi, jo beidzot saprotu vielu un, tiešām, likās, ka šoreiz nokārtošu eksāmenu bez problēmām. Uzrakstu, esmu pārliecināts, ka viss būs labi, atnāku nākamajā stundā – Mārtīņš Krancis, “3”, nodomāju, kā tas ir iespējams, es tak visu zināju…. Eju vēlreiz “2”, par to pašu vielu, tikai citi skaitļi… Eju atkal un šoreiz jau “1”, lielisks trends, un es atgādināšu, ka tā ir tā pate viela, tikai citi skaitļi piemēriem… Ceturtajā reizē es dabūju atzīmi “3” un ar piekto reizi es beidzot noliku eksāmenu un saņēmu atzīmi “4”, sajūtas bija it kā būtu dabūjis dažus desmitniekus…

Ņemot vērā manu līdzšinējo pieredzi skolā, kā arī augstskolā, secinājums varētu būt viens – Es un skaitļi nav divas savienojamas lietas… Man labāk dot šķēres, plastalīnu, aplikācijas papīru un zīmuļus, lai es eju stūri kaut kur paspēlējos… Jo skaitļi, finanses, uzņēmējdarbība, grāmatvedība, projekcijas… Tas viss tak nav iespējams, jo nespēju saskaitīt cik ir “2+2”.

Vēlāk, kad sapratu, ka nebūšu ceļa būves inžinieris, pārgāju uz “Uzņēmējdarbības fakultāti”, vienu kursu atpakaļ, kur man atkal bija augstākā matemātika… Ar trīcošām rokām gāju uz lekcijām, līdz pienāca pirmais kontroldarbs… Šajā es dabūju “10”, nākamajā 8, aiznākamajā 9, eksāmenu noliku uz 8, es biju teicamnieks… Kas mainījās? Es pēkšņi kļuvu gudrāks, skaitļi lielāki, vai vienkārši matemātika pēkšņi kļuva vieglāka? Negluži, es vienkārši mainīju savu pieeju… Sēdēju un uzdevu visus muļķīgākos jautājumus, lai saprastu, ko man māca, mācījos tikpat pat daudz, kā iepriekš, bet galvenais, ko es darīju savādāk – Uzmanīgāk rēķināju piemērus. Jo lielākā daļa no manām kļūdām bija neuzmanības kļūdas, nenomainītas zīmes, neaizvērtas iekavas utt…

Tagad aprēķini, projekcijas, skaitļi ir viena no manām mīļākajām nodarbēm. Es mainīju savu virzienu par 180 grādiem dažu mēnešu laikā, to ir arī iespējams izdarīt arī tev!

Ja tev ir bijusi neveiksmīga pieredze, tas nenozīmē, ka tu nevari kļūt tajā jomā izcils. Tev ir tikai jāmaina sava pieeja, jāmēģina atkal, jāmācās, jāpilnveidojās. Nekad neļauj savām pagātnes neveiksmēm diktēt, ko tu vari un, ko tu nevari.

Viss tas, ko mēs ikdienā lietojam un redzam ir neatlaidīgu civlēku rezultāts. Viņi neļāva neveiksmēm vai citu cilvēku komentāriem atturēt viņus no saviem mērķiem un sapņiem. Volts Disnejs tika izmests ārā no animatoru skolas, jo viņam “trūka” iztēle, Dž.K. Roulinga sarakstīja Hariju Poteru un 12 izdevēji viņai teica, ka neviens nekad nelasīs grāmatu par burvi, Starbucks kafejnīcai 300 bankas atteica aizdevumu, jo kurš tad pirks kafiju 4eur vērtībā?  Un vel ir simtiem piemēri par cilvēkiem, kuri neskatoties uz savām pagātnes neveiksmēm ir gājuši uz priekšu un sasniegušo to, ko vēlās!

To vari arī tu!

Šajā 2018. gadā izvirzam jaunus mērķus, lai kļūtu par tiem cilvēku, kādi vēlamies būt. Neļaujam pagātnes notikumiem un citiem cilvēkiem atturēt mūs spert pirmos soļus tajā virzienā, kur vēlamies! Katru dienu darām tikai nedaudz vairāk, lai dzīvotu tā, kā vēlamies!